Medus
Medus ir vislabāk zināmais bišu produkts, par kuru visbiežāk atceramies vien tad, kad saskaramies ar tādu ķibeli kā rudens un ziemas saaukstēšanās, taču velti. Kā izrādās, medus un citi bišu produkti ikdienā ir nepelnīti aizmirsti – to iedarbība ir tik universāla, ka tie noder gan dažādu slimību profilaksei un ārstēšanai, gan skaistumkopšanas procedūrām jaunības saglabāšanai.
Saldā, vijīgā un dzidrā dabas produkta sastāvu nosaka dažādi faktori – ziedi, no kuriem ievākts nektārs, reģiona klimatiskie apstākļi, kā arī čaklo medus vācēju šķirnes īpatnības. Līdztekus tādiem pamatelementiem kā glikoze, fruktoze un saharoze medus satur arī daudzas un dažādas minerālvielas, kuras labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka organismu (piemēram, kālijs, fosfors, kalcijs, magnijs u.c.), un vitamīnus – galvenokārt A, C, E un B grupas vitamīnus. Bites var ievākt polifloro medu, kas sastāv no vairāku augu nektāriem, un monofloro medu – piemēram, liepu, griķu, viršu, āboliņa un rapša. Mainoties medus izcelsmei, mainās arī produkta īpašības un iedarbība uz cilvēku.
Vēstures liecības stāsta
Mūsdienās, kad daudzu slimību aktivitāte nereti apsteidz ķīmisko medikamentu iedarbību, arvien lielāka kļūst interese par dabīgu produktu izmantošanu veselības uzlabošanai. Viena no alternatīvām ir bišu valsts preparāti – tie nav lēti, taču noderīgi gan. Lietojot bišu produktus dažādu slimību ārstēšanai, organismam nerodas pierašana un ir iespējams izvairīties no blakus parādībām, kādas bieži vien novērojamas, lietojot ķīmiskos preparātus.
Bišu produktu lietošana uzturā un slimību ārstēšanā ir zināma jau tūkstošiem gadu. Vēstures liecības atklāj, ka dziedniecība, izmantojot medu, tika praktizēta jau Senajā Ēģiptē ap 3500. g. p.m.ē. Tolaik ar medus palīdzību dziedināja acu, aknu, nieru, kuņģa un zarnu slimības. Arī Ķīnas literatūrā atrasti novērojumi par medus izmantošanu ārstnieciskos nolūkos – ķīnieši kā terapeitisku metodi izmantojuši pat bišu dzēlienus. Līdzīgi fakti zināmi arī par Seno Indiju un Grieķiju, kur dziedniecībā izmantots ne tikai pats medus, bet arī propoliss, peru pieniņš un ziedputekšņi.
Latvijā pirmās rakstiskās liecības par bišu produktu izmantošanu slimību ārstēšanā vēsta par 16.–17. gadsimtu, bet vēl pagājušā gadsimta 70. gados bišu produkti ar ievērojamiem panākumiem tika izmantoti tuberkulozes ārstēšanā, ķirurģijā, ginekoloģijā, stomatoloģijā un citās medicīnas nozarēs.
Bišu produkti ārstniecībā
Bišu produktu lietošanas renesanse ir likumsakarīga, jo šo vielu iedarbības spektrs ir ļoti plašs. Veicot arvien plašākus laboratoriskos pētījumus par dažādu bišu produktu iedarbību uz cilvēka organismu, tiek atrasti arvien jauni izmantojuma un iedarbības veidi. Svarīgi atzīmēt, ka mūsdienās šo produktu pētīšana vairs nenotiek empīriski, bet gan balstoties uz pamatotiem zinātniskiem atzinumiem.
Medus ir neaizvietojams aknu slimību ārstēšanā, jo tam piemīt spēcīgas dezintoksikācijas (attīrošas) īpašības. Tāpat vairākos pētījumos ir pierādītas medus antibakteriālās īpašības cīņā ar tīfa un dizentērijas baktērijām – tīfa baktērijas medū iet bojā 48 stundu laikā, bet dizentērijas – 10 stundu laikā. Medus ir ieteicams arī cukura diabēta (īpaši 2. tipa) slimniekiem, taču nelielos daudzumos un ārsta uzraudzībā. Līdztekus iekšķīgu problēmu risināšanai medus noder arī ārīgai lietošanai. Produktam piemīt antibakteriālas un reģeneratīvas (audus atjaunojošas) īpašības, tāpēc tas ieteicams dažādu čūlu un brūču ārstēšanai, kā arī kompresēm radikulīta un citu nervu iekaisumu gaidījumos.
Bišu valsts produktu klāstā ietilpst arī propoliss, kas pazīstams arī kā dabīgais antibiotiķis, bišu māšu peru pieniņš, kas labvēlīgi iedarbojas uz imūno sistēmu, ziedputekšņi un bišu maize, kuros esošās vielas palīdz noregulēt hormonu un holesterīna līmeni asinīs, kā arī neaizstājamais bišu vasks, kas gan palīdz risināt dažādas smagas slimības, gan arī noder kosmetoloģijā.
Medus skaistumkopšanā
Medus kosmetoloģijā tiek izmantots jau ļoti sen – tas ātri iesūcas ādā, baro to, un tam piemīt spēcīgas antibakteriālas īpašības. Viens no populārākajiem medus izmantošanas veidiem skaistumkopšanā ir medus masāžas – tās uzlabo asinsriti un vielmaiņu, turklāt, veicot tās regulāri, ievērojami uzlabojas ādas vispārējais stāvoklis. Visbiežāk šo procedūru izmanto, lai aktivizētu limfātiskās sistēmas darbību un attīrītu ādu. No fizioloģijas viedokļa medus masāžas laikā notiek šāds process – medus atdod cilvēka organismam visus derīgos mikroelementus, vienlaikus izvadot no tā toksīnus.
Medu var izmantot arī sejas maskām un ne tikai. Speciālisti atzīst, ka maskas un krēmi, kuru sastāvā ir medus, piešķir ādai svaigumu un izlīdzina grumbas. Tā sabalansētais sastāvs ir īpaši piemērots ādas kopšanai, jo tas ļoti labi iesūcas ādā, attīra to, mitrina un padara samtaini gludu. To pašu var attiecināt arī uz medus izmantošanu pirts procedūru laikā. Ejot pirtī, medu var uzziest uz sakarsētas ādas – kad no organisma ir izdalījušās kaitīgās vielas un cilvēks ir izsvīdis, tas atkal var sākt uzņemt sevī mitrumu un citas vērtīgās vielas. Relaksācijai labi noder arī medus vannas, atliek tikai siltam ūdenim pievienot 200–250 gramus medus un baudīt patīkamās sajūtas, kas rodas, kad vērtīgais dabas produkts sāk savu iedarbību. Lai cīnītos ar bezmiegu, līdzās medum vannas ūdenim var pievienot arī kādu lāsi lavandas eļļas.
Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Biškopības biedrību
***
NODERĪGI
• Liepu medum raksturīga gaiši dzeltena krāsa un maiga garša – tas labi noder aknu un nieru slimību ārstēšanai, kā arī angīnas un klepus gadījumā.
• Viršu medu var pazīt pēc tumši dzeltenas krāsas un asas, rūgtenas garšas. Palīdz dziedēt nieru, prostatas un urīnpūšļa slimības.
• Āboliņa medus – gaišs, gandrīz balts un ļoti maigs. Tiek uzskatīts par vienu no labākajiem gaišajiem mediem.
Noder elpošanas ceļu un kuņģa slimību ārstēšanai.
• Poliflorais medus visbiežāk tiek ievākts no pļavu vai meža ziediem.
Tas ir dzeltenā krāsā un aromātisks. Satur C un B vitamīnus. Noder augšējo elpošanas ceļu slimību ārstēšanai.
• Griķu medus ir tumši sarkanbrūnā krāsā un ar stipru aromātu. Tas satur daudz dzelzs un olbaltumvielu, tāpēc labi noder anēmijas un neirožu ārstēšanai.
• Rapšu medum ir dzeltenīgi balta krāsa un viegla sinepju smarža. Tam ir zems skābuma līmenis, tāpēc noderīgs kuņģa slimību ārstēšanai.
• Medu ārstēšanā var lietot šķaidītā veidā (lietojot pie tējas vai ūdens), taču jāatceras, ka to nedrīkst karsēt virs 40 grādiem, jo tad tas zaudē savas vērtīgās īpašības.
• No bišu produktu integrēšanas ārstniecībā un skaistumkopšanā būtu vēlams uzmanīties cilvēkiem, kuriem ir alerģiska reakcija pret bišu valsts produktiem.
Biškopība
Daudzkorpusu strops
Daudzkorpusu stropiem Latvijā dzimusi jauna paaudze. Idejas aizgūtas gan no klasiskajiem dravošanas principiem, gan izmantota ziemeļvalstu dravnieku pieredz dravot ar šāda tipa stropiem mūsu klimatam raksturīgos platuma grādos.
Lai arī divritenis jau sen kā izgudrots, allaž atrodas kāds, kurš vēlas tā konstrukciju izmainīt, pats domājot, ka to uzlabo. Bet tiklīdz par jaunieviesumu uzzina plašāka sabiedrība, tā atrodas kritiķi un atzinēji - pozīcija un opozīcija, un diskusijas nenorimst.
Arī dravnieku sabiedrība nav izņēmums un jautājums par to, kāds tad ir labākais strops, šķiet nenorims nekad. Jā, strops – viens no dravošanas pamatelementiem, biškopības balsts, kādu labumu no tā vēlamies sagaidīt? Labs biškopim, vai labs bitēm? Bet varbūt abi svaru kausi ir līdzsvarā?
Tomēr, vai tikai galvenais kritērijs nav mērķis, kādu izvirzām sev un savam darbam, savai dravai?
Dravot ar kādas noteiktas konstrukcijas stropiem, nozīmē izvēlēties arī kādu noteiktu darba stilu jeb kā biškopji saka – dravošanas metodi. Ir vietas uz zemeslodes, kur bites joprojām aprūpē bluķu stropu dravās, bet kādas Āfrikas valsts vietējie dravnieki stropu vietā izmanto uz pusēm pārzāģētas skārda medus mucas. Tomēr vairums attīstīto zemju dravnieku izmanto mūsdienīgus daudzkorpusu stropus. Izvēles brīvība ir viena no brīnišķīgākajām lietām uz pasaules. Katrs var izraudzīties savai gaumei un darba stilam piemēroto stropa konstrukciju. Izvēloties attiecīgos darba paņēmienus, visnotaļ sekmīgi dravot var arī Latvijas guļstropā un bez šaubām ir dravnieki, kuri labsajūtā izbauda tieši šādu dravošanas stilu. Tādēļ vienmēr aktuāls ir jautājums:
“Vai es vēlos mainīt savu patreizējo darbu kārtību un ieradumus, vai es vēlos meklēt jaunas vērtības, jaunas metodes un paņēmienus?”
Salīdzinot dažādu konstrukciju stropus, nepieciešams izraudzīties kritērijus, kuri raksturotu aplūkojamo objektu un ļautu to salīdzināt ar citiem, līdzīgiem priekšmetiem. Salīdzinot dažādu konstrukciju stropus, par šādu kritēriju lieti kalpo stropa tilpums. Tas, cik ietilpīgs ir atsevišķs korpuss un cik liela kopējā stropa telpa, kādi ir atsevišķu korpusu tilpumi un kā tos kombinējot iespējams izmainīt bišu ligzdas apjomu, ir visu dravošanas metožu pamatā.
Brīvā dabā dzīvojošās bites varam atrast dobumos, kuru tilpums ir 20 – 100 litri, taču visbiežāk šī telpa ir ap 40 litrus liela (Seeley un Morse, 1976., Wodey 1948). Četrdesmit litru, jeb četru spaiņu tilpumā, iesaka izgatavot arī auļus spietu ķeršanai.
Interesanti, vai šo faktu ir ņēmuši vērā arī stropu konstruktori?
Izrādās, ka vistuvāk šim lielumam no man zināmajām stopu konstrukcijām ir norvēģu daudzkorpusu strops, kuram viena korpusa tilpums ir 39 litri. Tā pat šāds tilpums ir Krievijā izmantotajiem daudzkorpusu stropiem - viens korpuss – 40,5 litri. Kāpēc vistuvāk ir norvēģi? Tāpēc, ka šā stropa korpuss ir šaurākām un augstākām apkārēm (365x260mm) un visas četras korpusa sienas ir vienādi garas – tātad – ligzda nav saplacināta. To nevar teikt par Krievijā ražotajiem daudzkorpusu stropiem, kuru apkāres ir platākas un ne tik augstas (435x230mm). Taču arī tas vēl nebūtu nekas, jo arī klasiskajā daudzkorpusu stropā – Langstrota stropā, kurā dravo lielais vairums pasaules dravnieku – ligzda ir nedaudz saplacināta. Langstrota 10 apkāres (448x232mm) ietilpst peru telpas korpusā, kura platums (iekšējais), skatoties no priekšas vai aizmugures ir 373mm, bet garums kāru virzienā – 465mm. Taču forma nekādā ziņā nav galvenais, arī klasiskā Langstrota stropa peru telpas tilpums ir tuvu iepriekš norādītajam – 42,1 litri.
Kāds sakars stropa korpusa tilpumam ar intensīvu biškopību? Gauži tiešs un vienkāršs:
-
ko dravniekam ir vieglāk pacelt – četrus spaiņus vai astoņus? (Latvijas stāvstropa peru telpas tilpums ir 82 litri),
-
bišu saimes attīstība notiek vertikāli – peru telpa 2 x 40 litri = 80 litri ir tik pat liela, kā stāvstropā, tikai tā paplašinās vertikāli un kamēr bites stāvstropā tiek spiestas aizpildīt nedabiski lielo peru telpu, dravnieki daudzkorpusu stropos jau ražo medu.
Bez tam, nevajadzētu jaukt viena korpusa tilpumu ar stropa kopējo tilpumu. Korpuss ir tikai stropa sastāvdaļa, kurš veido stropu un kuram optimāli ir jāapmierina dravnieka un bišu vajadzības. Dravnieka vajadzības – lai korpuss būtu ērts un parocīgs darbam, bišu vajadzības – lai korpusi savstarpēji kombinējoties veidotu optimālu bišu ligzdas formu un tilpumu. (Spēcīgas saimes mūsdienīgos stropos apdzīvo pat 150 litrus lielu telpu un vairāk).
Kādām prasībām jāatbilst labam stropam? Vai stropam jābūt ērtam bitēm, vai dravniekam?
Uz šiem un citiem līdzīgiem jautājumiem centīsimies rast atbildi katrs pats, turpmāk izklāstītais, lai kalpo kā rosinājums uz pārdomām.
«Ar labiem panākumiem var dravot dažādu konstrukciju stropos, tomēr katras sistēmas stropiem ir savas īpatnības, kas vairāk vai mazāk atbilst dravošanas paņēmieniem un apstākļiem. Lai celtu darba ražību, samazinātu pašizmaksu un atvieglotu dravnieka darbu, (..) tiek izmēģināti dažādu konstrukciju stropi. Pēc Biškopības institūta izmēģinājumiem, darba patēriņš, dravojot pārvadāmajos (daudzkorpusu) stropos, uz 1cnt medus produkcijas ir par 30% mazāks nekā dravojot divkorpusu stāvstropos, bet produkcija ir par 15...20% augstāka.»
Tā 1962.gada «Dārzs un Drava» novembra burtnīcā rakstīja Jānis Kamols - visnotaļ vērā ņemama Latvijas biškopju autoritāte, Vecbebru biškopības tehnikuma pasniedzējs, kas pats ar pārvadājamiem stropiem bija dravojis kopš 1946.gada, tātad, uz to brīdi jau 16 gadu. Pietiekami ilgi, lai būtu vērts ieklausīties viņa vārdos.
Ne mazāk interesanti un vēsturiski vārdi pieder vēl kādam mūsu klasiķim, Latvijas stāvstropa tēvam Pēterim Rizgam:
«Līdz šim stropu jautājumā pie mums valdīja pilnīgs haoss. Oficiālā biškopības vadība gan ieteica Dadana-Blata stropu (..), taču vairākums stropu bija visai raibs maisījums - sākot ar klučiem un beidzot ar Berlepšiem, Ļevickiem utt. Dažādus stropus sastop ne tikai dažādās dravās; pat vienā dravā dažreiz grūti atrast divus vienādus (..). Nenokārtotais stropu jautājums ieinteresēja arī jaundibināto LU Biškopības kabinetu, kas sāka izmēģināt dažādos rāmīšu stropu tipus. Izejot no gūtām atziņām (..) un sasniegumiem citās zemēs (..), izveidoja trīs stropu tipus, kas Latvijai pilnīgi pietiekami. Nākotnē, pēc piedzīvojumu un novērojumu uzkrāšanas, nāksies arī šos stropus pakāpeniski pārvietot un piemērot jaunām prasībām.
Pēc autora domām, pašreiz pietiek ar trim minētajiem tipiem –
1) stāvstropu, 2) guļstropu un 3) pārvadājamo stropu.»
Tā profesors Pēteris Rizga 1939.gadā izdotajā biškopja rokasgrāmatā «Latvijas dravnieks» un gandrīz vai vārds vārdā arī 1946.gadā izdotajā grāmatā «Biškopība».
Bija radīti trīs stropi dažādām gaumēm un vajadzībām, precīzāk - dažādiem dravošanas paņēmieniem. Visu trīs konstrukciju pamatā tika likts daudzkorpusu stropa princips - tie sastāvēja no atsevišķām detaļām. Ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus, stropiem bija pakotas priekšējās un aizmugurējās sienas (dubultas ar pakojumu vidū) un horizontāls jumts, lai stropus pārvadājot transporta līdzeklī, varētu kraut divos stāvos. Vajadzēja tikai, kā teica profesors, pēc piedzīvojumu un novērojumu uzkrāšanas, tos pārveidot un piemērot jaunām prasībām.
Un tā, pēc vairāk nekā 60 gadu «piedzīvošanas un novērošanas» varētu vēlēties, ka divdesmit pirmā gadsimta Latvijas biškopībai būtu savs mūsdienu prasībām atbilstošs strops. Bet vai ir?
Atgriežoties pie skolotāja Kamola un Latvijas pārvadājamā stropa. Palūkosim, vai ir kas novērots, vai ir gūtas kādas atziņas un vai ir kas tāds, ko ņemt par pamatu, lai pavirzītos kaut soli tālāk?
Dravnieks norāda uz kādu svarīgu, bieži vien piemirstu aspektu - saimes ziemošanai nepieciešamo stropa tilpumu. Tikai vienu saimi viņa ilgstošās prakses laikā nācies ieziemot divos korpusos - uz 8 + 8 kārēm (uz 16000cm² kāru virsmas, kas atbilst 12,3 stāvstropa apkārēm jeb aptuveni 64 litriem stropa telpas), pārējās šajos gados iztikušas ar vienu korpusu un 7 - 11 apkārēm (7003,5 - 11005,5 cm² jeb 5,4 - 8,4 kāres Latvijas stāvstropā, jeb ne vairāk kā 44.2 litri stropa telpas).
Savukārt, runājot par saimju paplašināšanu aktīvajā dravošanas sezonā, biškopis norāda, ka ne katrreiz ir lietderīgi paplašināt saimi ar pilnu otro korpusu, tas vēl ir kaut cik pieņemami, uzliekot trešo stāvu, bet, palielinot pirmā stāva apjomu, pietiek ar 6 - 8 apkārēm (6003 - 8004cm², jeb 24-32L), tātad pustukšu otro korpusu. Kāda gan tā vairs daudzkorpusu sistēma, ja nevaram darbus standartizēt un ligzdas paplašināt ar veseliem korpusiem!
Tātad J.Kamols iesaka, ka daudzkorpusu stropa tilpums varētu būt mazāks, aptuveni 2/3 Latvijas pārvadājamā stropa peru telpas korpusa jeb, lai tajā esošo apkāru kopējā virsma būtu ap 9000cm² (gandrīz 7 stāvsrtopa apkāres vai korpusa tilpums - 36L). Mazāka kāru virsma (6000cm²) gan būtu pietiekama nelielu saimju paplašināšanai, taču tā ir par mazu saimju ziemināšanai vienā korpusā; savukārt lielāka kāru virsma (līdz 11000cm²) varbūt būtu piemērota lielāku saimju ziemināšanai vienā korpusā, tomēr tā par daudz atdzesē ligzdu saimi paplašinot.
Var rasties šaubas, vai tik šāds samazināts stropa korpuss nav par mazu saimes ziemas barības izvietošanai, it īpaši, ja paredzēts ziemināt vienā korpusā. Viegli varam aprēķināt, ka uz 1cm² kāru virsmas, bites izvieto 2,5 - 3,0g ziemas barības, tātad 9000cm² tās izvietos 22 - 27kg medus vai cukursīrupa, kas ir pilnīgi pietiekami nelielai saimei. Spēcīgai saimei, ziemojot divos korpusos, vieta barības rezervēm būs attiecīgi divas reizes vairāk un ar šādiem ziemas krājumiem pārziemos pat vislielākās saimes.
Korpusa medus ietilpību varam iegūt arī, aprēķinam par pamatu ņemot stropa tilpuma viena litra medus ietilpību - aptuveni 0.7kg medus. Ja 9000cm² apkāru laukuma ietilpināšanai nepieciešami 36 litri, tad sareizinot šos abus skaitļus, iegūsim rezultātu - 25.2kg, kas ir līdzīgs pirmajā aprēķinā iegūtajam.
Vai Latvijā ir kāds strops, kura tilpums un uzbūve atbilstu vai vismaz tuvinātos atziņām, pie kurām jau pirms 36 gadiem nonāca Jānis Kamols?
J.Kamola piedāvātajiem 36 litriem varam pretstatīt:
-
Latvijas stāvstropu - 81,7L,
-
Auzukalna stropu - 64,2L un
-
Latvijas pārvadājamo stropu - 48,2L (1.tabula).
Lūk, ar kādiem vārdiem savu rakstu žurnālā beidz dravnieks:
«Mana pārliecība ir tāda, ka, plašāk neieviešot dravniecībā pārvadājamos (daudzkorpusu) stropus, mēs nodarām lielu pārestību mūsu biškopībai un it sevišķi dravniekiem.»
Pēdējie desmit gadi Latvijas dravniekiem nesuši daudz pārmaiņu - gan tīri sadzīvisku, gan dziļi personīgu. Biškopības produktu tirgus reformas, izmaiņas šo produktu vērtību attiecībās gan savā starpā, gan pret citiem pārtikas un lauksaimniecības produktiem, degvielas un elektroenerģijas cenām, sākumā radīja īstenu sajukumu un bija jāpaiet ilgākam laika periodam, lai atjēgtos no šī šoka. Taču pamazām viss nostājas savās vietās, laiks iet uz priekšu straujiem soļiem, un tam līdzi aiztrauc un mainās notikumi, piedzīvojumi un atklājumi. Viens no atklājumiem, kas atdarījis dravniekiem acis, ir atziņa, ka izdzīvos tikai tas, kas spēs ražošanu intensificēt, pazemināt produkcijas pašizmaksu, palielināt saimju skaitu dravā.
Dravošana daudzkorpusu stropos ir viens no galvenajiem ceļiem kas ejams, lai pazeminātu produkcijas pašizmaksu un palielinātu viena cilvēka apkopšanā esošo saimju sakaitu.
Mūsdienīga drava un medus ražošana nav iedomājama bez bišu pārvadāšanas. Daudzkorpusu strops ir pietiekoši ērts (viegls), lai pavasarī dravnieks bites uz ganībām varētu izvest bez palīga iesaistīšanas stropu cilāšanā. Stropa grīda ir ļoti ērta bišu pārvadāšanai - ventilācijas siets nosedz grīdas apakšu visā tās platībā.
Siets grīdā palīdz arī bitēm uzturēt vēlamo mikroklimatu ligzdā: vasarā, ienesuma izmantošanas laikā atvieglo stropa vēdināšanu, bet ziemā palīdz izvadīt lieko mitrumu.
Daudzkorpusu strops savas priekšrocības labi demonstrē arī ziemā. Stāvstrops parasti ir pustukšs, bet daudzkorpusniekā mazu saimi iespējams ieziemot vienā korpusā, lielu - divos. Turklāt divos korpusos ieziemotai saimei barības rezerve atrodas virs bišu kamola, ligzdas augšdaļā, bites tai piekļūst un maksimāli izmanto. Stāvstropa plakanās ligzdas dēļ, daudz barības ziemošanas laikā bitēm nav sasniedzams, jo atrodas kamolam blakus.
Stāvstropa peru telpā bitēm atstāta 30cm augsta telpa, divos daudzkorpusu stropa korpusos - 53cm, bet tilpums gandrīz vienāds. Kurā stropā bišu ziemošanai piemērotāki apstākļi?
Daudzkorpusu strops Latvijas biškopībā nav kaut kas jauns un neparasts. Kā jau minēts iepriekš, ar tam līdzīgo Latvijas pārvadājamo stropu, dravnieki mudināti strādāt jau šā gadsimta trīsdesmitajos gados. 60.gadu sākumā uz klasiskā daudzkorpusu stropa izmantošanu vedināja «partija un valdība». Dravas darbu ražības kāpināšanai, produkcijas pašizmaksas samazināšanai un dravnieka apkopes normu celšanai, savienības dravniekiem tika piedāvāts klasiskais daudzkorpusu strops. Parādījās arī publikācijas centrālajos un vietējos biškopības žurnālos («Pčelovodstvo», «Dārzs un Drava»). Un lai arī tika izmantot varbūt nepareiza motivācija un arī neīstā «sējmašīna», tomēr sēkla uzdīga un dažviet zaļo joprojām.
Kļūdas dravošanā, stropa izgatavošanā un pirmās neveiksmes darbā, radīja daudzkorpusu stropa negatīvo tēlu, ar kuru diemžēl nākas saskarties vēl joprojām. Vai tiešām esam tik visu zinoši, ka labāk ir vārīties savā sulā un necensties aizgūt to labo pieredzi, ar kuru bagāta ir pasaules biškopība? Vai daudzkorpusu stropu dravošanas opozicionāriem negribas uzdot sev jautājumu:
“Varbūt vaina nav stropā, bet manī pašā?”
Paša piedzīvotais ir vislabākais arguments priekš sevis, bet citiem?
Grūti ir pārliecināt autoritātes, jo autoritātes neatzīst pat citas autoritātes, kur nu vēl visādus jaunuļus un citus “lecīgos”. Tādēļ allaž cenšos meklēt jaunus un jaunus argumentus daudzkorpusu stropa aizstāvībai no to valstu ievērojamiem biškopjiem, kuru arsenālā šādi stropi ir jau krietni ilgāku laiku (vismaz ilgāk par norvēģiem, kuri arī nu jau pusgadsimta sekmīgi dravo jaunās sistēmas stropos).
Ļoti patika Rodžera Moosa (Roger Morse) raksts pērnā gada žurnāla “Bee Culture” maija burtnīcā. Rodžers Mooss ir gana ievērojams vīrs, vairāku grāmatu autors, lai šaubītos par viņa paustajiem uzskatiem.
Raksts ir par bišu saimju sagatavošanu dravošanas sezonai, dravojot daudzkorpusu stropos.
Vispirms autors bēdīgi konstatē, ka ASV dravniekus pēdējos 30 gados normāli strādāt traucējušas bišu slimības: 1968.gadā kā sniegs no skaidrām debesīm uzkrituši kaļķa peri (askosferoze), traheju ērces (akarapidoze) pirmoreiz parādījušas 1984.gadā, varras (varroatoze) valsti invadējušas 1987.gadā, afrikanizētās bites robežu pārkāpušas 1990.gadā, bet 1998.gadā valstī ieradies jauns kaitēklis no Āfrikas – mazā stropa vabole, kas sabojā un padara nelietojamu medu ne tikai stropos, bet arī noliktavās un medus sviešanas telpās.
Tādēļ, jo būtiski ir ne tikai cīnīties ar minētajām parādībām, bet arī nodrošināt bitēm optimālus kopšanas un ienesuma apstākļus (dzīves apstākļus).
Pirmais un vienkāršākais, kas ir dravnieka spēkos – bites novietot īstajā vietā. Tas ir mīts, ka ASV dravniekiem daba dod neizsakāmi lielu nektāraugu bagātību. Moos norāda, ka optimāli vienā dravas novietnē ir turēt ne vairāk kā 20 saimes (parasti 10 – 20).
Nākošais, arī ne grūti izpildāmais priekšnoteikums – saimēm jābūt jaunām un enerģiskām bišu mātēm. Enerģiska māte labi pero un saimes spēks strauji pieaug. Bet te gan sākas nelieli sarežģījumi. Strauji augošai saimei mainās bišu proporcijas – peru ir mazāk nekā peru barotāju un saimē rodas spietošanas noskaņojums. Pati par sevi šī parādība jau nebūtu nekas, ja tikai spietojot saime nezaudētu 30 – 70 % no sava spēka un līdz ar to arī krietni nesamazinātos produktivitāte.
Daudzkorpusu stropā saimes parasti apdzīvo divus korpusus, kad saimes sāk gatavoties spietošanai. Dravnieka uzdevums ir laikā to pamanīt. Stropā ar lielu ligzdas telpu, lai ieraudzītu māšu kanniņas, kas ir galvenais rādītājs pēc kura var spriest par bišu saimes “nodomu” nopietnību, nākas izjaukt visu ligzdu un apskatīt kāri pēc kāres. Daudzkorpusu stropā to dara vienkārši pieceļot stropa virsējo korpusu un sagāžot to uz priekšu. Ērti aplūkojamā korpusa apakšdaļa (kāru apakšdaļa) ļaus viegli ieraudzīt savilktās māšu kannas.
Lai cīnītos ar kādu nevēlamu situāciju vai problēmu, jāzina tās rašanās iemesli jeb cēloņi. Spietošanas cēloni – bišu peru barotāju pārpalikumu – jau pieminējām, vēl jāmin otrs faktors – šaurība peru telpā. Nav noslēpums. ka normāli bišu saimei peri aizņem teritoriju, ko nosacīti varam salīdzināt ar futbola līdz basketbola bumbas lielumam. Virs periem un to abos sānos atrodas barība. Pietiek ar pavisam mazu medus nadziņu kārē virs periem un tas iedarbojas kā peru zonas robeža. Paplašinājums virs šīs joslas turpmāk var kalpot vienīgu medus novietošanai, velti gaidīt, ka māte šķērsos šo robežu un dosies dēt tukšajās kanniņās.
(No šī aspekta raugoties, lielākas priekšrocības ir ligzdas paplašināšanai horizontāli, liela tilpuma stropos. Bet šī šķiet ir arī vienīgā guļstropu priekšrocība salīdzinot tos ar daudzkorpusu stropiem.)
Nākošais svarīgais fakts, kuru nākas konstatēt spieta kanniņas atrodot, ir, vai tās jau piedētas un cik veci ir māšu cirmeņi tajās. Ja kanniņas ir tikai piedētas, stāvokli vēl var glābt. Ja māšu cirmeņi ir jau divas dienas veci – glābt var tikai saimes dalīšana.
Bet, ja kanniņu iemītnieki vēl ir oliņās vai tikko izšķīlušies, tad situāciju iespējams uzlabot. Daudzkorpusu stropos to iespējams panākt radikāli paplašinot peru telpas apjomu. Kā jau minēts iepriekš, saimes pirmoreiz spietot gatavojas, kad apdzīvo divus korpusus un peri ir abos korpusos (Zīm. A). Tādā gadījumā, spietojošai saimei nākas tikai abus korpusus apmainīt vietām (Zīm. B). Vēl vēlams, ka medus ražošanai dravā ir arī mazāka izmēra korpusi, teiksim, puskorpusi. Tad šādu medus telpu uzliek kā trešo stāvu (Zīm B un C).
Ar to spietošanas noskaņojums uz 2 – 3 nedēļām ir nosists. Peru telpa ir pārdalīta uz pusēm, tā ieguvusi lielāku plašumu. Peri faktiski ir sadalīti divās daļās un to nu bites nekādi negrib pieļaut. Bezdarbībā nīkstošajām bitēm nu ir darbs pie ligzdas sakārtošanas - paiet zināms laiks, kamēr medus tiek atkal uznests augšstāvā, iztīrītas kanniņas starp peru rajoniem un sagatavotas mātei dēšanai. Pa šo laiku – divām līdz trim nedēļām – peri atkal ligzdas centrā aizņem teritoriju, kas atgādina bumbu, virs periem ir salikts medus, bet zem tiem, pašā ligzdas lejas daļā parasti ir tukšas šūniņas (Zīm.C). Ja saime taisās spietot, korpusu maiņu var atkārtot.
Juris Šteiselis
http://www.strops.lv/index.php/raksti/dravosanas-panemieni/23-daudzkorpusu-strops